Dambretes cilvēki. PĒTERIS GAILĀNS.

Turpinām interviju ciklu "Dambretes cilvēki", kurā iepazīstināsim ar Latvijas labākajiem dambretistiem, treneriem, dambretes entuziastiem.

Intervija ar Kuldīgas pārstāvi - treneri Pēteri Gailānu.

 

 

Aptaujājot dažādus cilvēkus Kuldīgā, saprotu, ka Tevi pazīst un zina kā dambretes treneri bērniem Kuldīgas Sporta skolā. Vai tas ir Tavs pamatdarbs?

Jā, tā ir. Nevaru pat iedomāties, ko vēl varētu darīt, jo tas ir mans darbs, aizraušanās.

Vai dambrete ir populāra Kuldīgā?

Noteikti nav starp populārākajiem. Kuldīgā ir plašas iespējas trenēties dažādos sporta veidos. Mācību gada sākumā sanāk vairāk bērnu, bet, laikam ritot, skaits sarūk. Nav viegli trenēties dambretē, jo ir jāpiespiežas sēdēt un risināt problēmas pie dambretes galdiņa, kas prasa daudz gribasspēka salīdzinājumā ar citām iespējām pavadīt brīvo laiku.

Cik bieži ir treniņi?

Katru darba dienu, pilna slodze. Protams atkarīgs, cik bērnu grupas izveidojas, šobrīd ir divas grupas. Es esmu pieejams katru darba dienu, bet bērni nāk, kad ir laiks, jo viņiem ir arī citas aizraušanās, mācības.

Kas Tevi motivē, kas notur prieku, vēlmi vadīt nodarbības?

Ir daži bērni, kuri cītīgi trenējas, tad arī ir rezultāti un rodas prieks un motivācija strādāt vēl labāk. Ja neredz degsmi no bērniem, ir drūmi.

Kādā vecumā var sākt spēlēt dambreti?

Var jau vienmēr sākt, bet es uzskatu, jo agrāk, jo labāk. Jo jaunākas smadzenes, jo tās ir plastiskākas – ātrāk un veiksmīgāk pielāgojas jaunu uzdevumu veikšanai, apgūtās prasmes kļūst par otro dabu. No kādiem 5 gadiem, bērns var sākt nosēdēt, koncentrēties uz spēli. Tas gan ir ļoti individuāli. Var sākt trenēties no 15 gadiem, kā Dāvids Benderskis pie Rudolfa Tomasa (iepriekšējais dambretes treneris Kuldīgā), rezultāti neizpalika, bet viņš bija ļoti motivēts, pats meklēja treneri, pats daudz strādāja. Pašam jāgrib spēlēt. Tas ir galvenais. Slavenākais piemērs, protams, ir trīskārtējais pasaules čempions Andris Andreiko, kurš nopietnus dambretes treniņus uzsāka 13 gados. Bet arī šie piemēri ne jau treniņā pirmoreiz spēlēja dambreti.

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai kļūtu par labu, izcilu dambretistu?

Grūti pateikt, noteikti ir dažādi. Ir bērni, kas it kā “dīdās”, bet galva labi strādā un viņam viss sanāk, bet pārsvarā jābūt nosvērtam, lai var savaldīt savas emocijas, lai var koncentrēties, domāt un spēlēt nestandarta situācijās. Jābūt apņēmīgam, radošam, jāpiemīt vēlmei uzvarēt, bet pēc zaudējuma mēģināt vēl un vēl līdz sasniedz kāroto uzvaru. Ne tikai vēlme, bet arī apņēmība darīt un pilnveidoties, lai sasniegtu savu mērķi – uzvarēt un būt labākajam – raksturo visus augstākās klases sportistus. Ir bērni, kuri neprot zaudēt, ja zaudē, vairs spēlēt negrib, citi spēlē, bet rezultāts viņiem vienaldzīgs – tad ir grūti ko sasniegt.

Kādām īpašībām jāpiemīt labam dambretes trenerim?

Gudram, nosvērtam, vienmēr jāzina īsto padomu, ko dot gan spēlējot, gan dažādās dzīves situācijās. Jābūt uzticības saiknei starp audzēkni un treneri, lai audzēknis zina, ka uz treneri vienmēr var paļauties. Bet tajā pašā laikā jāveicina audzēkņa patstāvība. Trenerim jāspēj dot nevis “pareizo gājienu”, bet gan ceļu uz to. Bet svarīgā partijā arī pareizais gājiens var noderēt.

Kādi bija tavi pirmie treniņi dambretē?

Treniņos pirmais, kas nāk prātā – disciplīna. Vienmēr bija kārtība, klusums, atnāc uz treniņu un dari, ko liek treneris, neko neviens nevar iebilst vai jaukt izstrādāto kārtību. Mūsdienās ar to kārtības uzturēšanu iet grūtāk, bērni šodien nav tik paklausīgi un bieži uz aizrādījumiem nereaģē.

Kā Tu disciplinē bērnus?

Dažādi, ir reizes, kad pavingrojam visi reizē. Ja kāds individuāli ir nopelnījis kādus pietupienus vai atspiešanos, mēdzu izpildīt kopā ar bērnu, ja jūtu, ka viņš kautrējas to izpildīt viens. Dažreiz paši vienaudži sauc pie kārtības, ja citam traucē koncentrēties.

Cik liela ir ģimenes loma bērna izaugsmē, treniņos?

Ģimenes loma noteikti ir liela. Tas, kāda kultūra valda ģimenē, nāk bērnam līdzi saskarsmē un viņa attieksmē pret darbu un treniņiem. Pie manis trenējas Roberts un Ramona Serpāni, viņu vecāki seko līdzi, motivē bērnus, tad rezultāti neizpaliek.

Kadi ir Tavi sasniegumi dambretē, ar kuriem lepojies?

Nu pārsvarā tie ir jauniešu vecumā, kad Latvijas čempionātos uzvara likās jau kā pati par sevi saprotama, pat neatceros, cik reizes. Jā, gan 64 lauciņu, gan 100 lauciņu dambretē. Tāds varbūt spilgtākais brīdis palicis atmiņā no Pasaules čempionāta Francijā U 16 grupā, paliku 6. vietā, lai gan varēju uzvarēt. (Tur pēdējā kārtā spēlēju ar līderi, biju izdomājis taktiku, gāju uz “visu banku”, bet nepaveicās – zaudēju). Tad vēl starptautiskā turnīrā Polijā, kad aktīvi jau vairs netrenējos, bet turnīrā izcīnīju augsto 2. vietu. Pirmajā vietā Bužinskis no Lietuvas, sastāvs bija spēcīgs, vēl pēdējā kārtā ar Viesturu Tomasu – neizšķirts.

Ja skaties nākotnē, kādu Tu redzi dambretes attīstību Kuldīgā 5, 10 gados?

Ceru, ka izdosies dambretistu skaitu palielināt. Grūti pateikt, kā pašam būs, cik ilgi varēšu trenēt. Varbūt likumi mainīsies, par to jau ilgi runā. Šobrīd man ir “C” kategorijas sertifikāts trenera darbam, ja nākotnē ar tādu neļaus strādāt sporta skolā, tad nezinu, kā būs. Trenēšu privāti.

Paldies.

 

 

Interviju sagatavoja Laura Kronberga – Latvijas Dambretes federācijas valdes locekle.